Jauns blogs

Man tiešām nav ne jausmas, vai ir cilvēki, kas seko līdzi tam, ko es šeit rakstu. Ja tādi ir, es ļoti atvainojos par būšanu neaktīvai.
Es "pārvācos" uz citu blogu. Šobrīd es to neesmu publicējusi nekur citur, jo tas vēl ir izstrādes stadijā. Rakstīt angliski man ir salīdzinoši grūtāk nekā rakstīt latviski, tādēļ pieļauju, ka tekstā var būt kļūdas un, ja tā, es atvainojos. Lai gan ceru, ka lielākā daļa no tām tiks izlabotas, pirms nodošu blogu lielākai publikai. Jāatzīst, ka liela daļa rakstu kādu laiku sakritīs ar to, kas ir publicēts šeit, jo es gribu idejas pārnest arī uz to blogu, bet ik pa laikam tur parādīsies arī kaut kas cits.

(An update - kuru gan es cenšos apmuļķot, es esmu slinka un man nav daudz laika, tāpēc ar blogu rakstīšanu es tomēr pārāk neaizraujos)

Veģetārisms

Kādu laiku jau esmu veģetāriete. Jā, šis laiks nav bijis pārāk ilgs, bet kaut kāda pieredze saistībā ar to jau ir, jā. Man par to bieži tiek uzdoti visdažādākie jautājumi, bet parasti tie ir vieni un tie paši jautājumi. Rakstīt to ļoti bieži ir slinkums, turklāt arī pašai ir vēlme visu daudz maz apkopot, tāpēc uzrakstīšu par to šeit. :)

Kā droši vien var pamanīt, esmu liela dzīvnieku mīļotāja. Man šķiet, tā tas ir bijis jau kopš bērnības. Arī par veģetārismu biju domājusi jau sen, droši vien tāpēc, ka meitene, kas bērnudārza laikā bija mana labākā draudzene, ir veģetāriete. Viņas motīvus tam gan nezinu, godīgi sakot. Vienmēr ir gribējies būt par veģetārieti, jo man nepatika apziņa, ka ēdu dzīvniekus. Aptuveni pēdējā gada laikā vienmēr visiem biju sūdzējusies, ka ļoti gribu būt veģetāriete, bet nevaru, jo man mājās gandrīz katrā ēdienreizē ir gaļa, vecāki mani nesaprastu, neļautu utt. Patiesībā tā arī apmēram bija. Gaļa mājās man tiek gatavota vienmēr, gaļa man pat ļoti labi garšo(ja), turklāt tas patiesībā bija vienīgais ēdiens, ko es tā pa īstam mācēju dažādos veidos garšīgi pagatavot. Biju domājusi, ka kļūšu par veģetārieti, kad dzīvošu atsevišķi un pati varēšu izlemt, ko ēst, un neviens man par to neko neteiks. Vienam cilvēkam pieriebās mana čīkstēšana, un tas vienkārši pateica, lai tad es kļūstu par to veģetārieti. Es gribēju iespītēties un kaut ko atcirst pretī, bet tad sāku apdomāties.
Un tā es, man šķiet, tajā pašā dienā vecākiem un vecvecākiem pateicu, ka mēģināšu būt veģetāriete. Vienkārši nostādīju viņus fakta priekšā. Teicu gan, ka sākumā tikai pamēģināšu, bet tas nemainīja būtību. Visi bija ļoti šokēti :D Neatceros, kad tieši tas bija, bet zinu, ka šo gājienu izdarīju kaut kad decembrī. Ja nemaldos, tad decembra vidū.

Vispār sākums bija ļoti grūts. Nē, ne jau tāpēc, ka gribētos gaļu vai sākās veselības problēmas. Ģimene izdarīja ļoti lielu spiedienu. Bieži vien raudāju vairākas reizes dienā, jo visu laiku nācās klausīties uzbraucienos, man bieži tika lasīta morāle, par mani pie galda mēdza paņirgāties. Tagad gan tas ir pārgājis, ik pa laikam gan ir visādi jociņi, bet pret tiem man vairs nav iebildumu, pati bieži vien pat pasmejos par sevi. Liels atvieglojums, ka tas beidzās.

Varētu būt, ka organismam bija liels šoks tad, kad atteicos no gaļas, jā. Tas tiešām bija tā, ka es to vienkārši vienā dienā pārtraucu. Nu, pēdējos divos mēnešos pirms tam gan es biju centusies nedaudz izvairīties no gaļas, bet tas nebija īpaši nozīmīgi. Drošības pēc, kļūstot par veģetārieti, sāku dzert multivitamīnus, lai vismaz tas daļēji atsvērtu lielo šoku organismam. Prasīju aptiekā kaut ko un no piedāvātajiem variantiem uz labu laimi izlēmu izvēlēties tos, kuros bija visvairāk dzelzs. Šos vitamīnus es tā arī dzēru līdz vasaras sākumam. Nezinu, vai tie kaut ko mainīja, bet tas ir iespējams.
Mācību laikā lielākoties mājās sanāca pārtikt no veģetārajiem pelmeņiem vai sildāmajām pankūkām (ja gatavoju pati). Brīvdienās tad un tagad ikdienā man gatavo vecmamma. Viņa ir cilvēks, kas manus ēšanas paradumus un ēdienu gaumi zin tik pat labi kā es. Sākumā viņa tiešām nezināja, ko iesākt, bet tagad jau vienmēr atrod alternatīvu man gaļai. Piemēram, agrāk viņa man ļoti bieži cepa karbonādes ar sieru (man ļooti garšo siers), tagad tās vietā viņa man mēdz sacept puķkāpostus ar sieru. Patiesībā tādā ziņā problēmu nav tik daudz, jo man ļoti garšo dažādi dārzeņi. Protams, ir arī vairāki, ko es neēdu, kas man nepatīk, bet man patiesībā pat nebūtu iebildumi, ja visa mana ēdienreize sastāvētu no milzīga šķīvja ar svaigiem dārzeņiem, tāpēc diezgan bieži vecmamma vienkārši man gaļu aizvieto ar vairāk salātiem, dārzeņiem vai ko tādu.

Ar kādām problēmām es īsti esmu saskārusies veģetārisma dēļ? Gaļu man ir gribējies reti, patiesībā esmu ļoti pārsteigta par to, cik ļoti maz man to prasās. Nezinu, vai es uzņemu pietiekamā skaitā visas uzturvielas, bet es pilnīgi noteikti ēdu daudz veselīgāk, es uzturā uzņemu daudz vairāk dārzeņu nekā agrāk, arī fast food iestādes maz apmeklēju, jo man tur gandrīz vispār nav nekādu opciju, ko izvēlēties ēšanai. Ar veselību problēmas it kā nav bijušas, lai gan bija laiks, kad man sāka kauli krakšķēt pie katras kustības, kā arī šķita, ka tie sāp, bet tas ir pārgājis. Nezinu gan, vai tas bija veģetārisma dēļ. Lielākā problēma ir nosodījums no daudzu cilvēku puses (lai gan, kāda viņiem ir daļa gar to, ko ēdu es?), kā arī tas, ka ļoti daudzās iestādēs es (kā diezgan izvēlīgs cilvēks, turklāt veģetāriete) nevaru atrast, ko ēst. Piemēram, pusdienas skolas ēdnīcā man ir vienkārši murgs. Labi gan ir tas, ka esmu atradusi pāris vietas Rīgā, kur var ļoti garšīgi veģetāri paēst, kā arī manu apziņu nedaudz silda tas, ka vismaz Hesburger ir viens ēdiens, ko es kā veģetāriete bez uztraukuma varu iegādāties.

Ja man prasa, kāpēc kļuvu par veģetārieti, es parasti saku, ka ētisku apsvērumu dēļ, lai gan parasti arī paskaidroju, ka eju uz dzīvnieku patversmi, tur ļoti palīdzu, patiesībā arī ļoti daudz iestājos par dzīvnieku aizsardzību, bet kā es varu sevi saukt par dzīvnieku draugu, ja ēdu tos?
Godīgi sakot, man ir neliels sapnis par to, ka es nākotnē varētu būt vegāns. Redzēs, kas un kā ar to sanāks, bet par vegānismu kā tādu no manas puses raksts būs citreiz.
Šeit esmu nedaudz paskaidrojusi savu viedokli par veģetārismu un vegānismu.