Mana dzīves filozofija vai kaut kas uz to pusi

1)Cilvēkiem, kuriem nepatīk lasīt garus tekstus, te nav, ko meklēt.

2)Ja šo lasa kāds cilvēks, kam ir darba un dzīves pieredze vai arī kas ir ļoti reālistisks, atvainojos, ja tas nodomā: „Pffff, ko gan šī naivā meitene zina. Nu nav un nebūs tā, kā viņa ir iztēlojusies.”

3)Domu, ko es varētu te rakstīt, ir ļotiļoti daudz, turklāt tās ir haotiskas, tāpēc varu savos vārdos sapīties, un viss var sanākt nesakarīgi, tomēr ceru, ka tā nebūs.

Jau vismaz pusgadu vairāk vai mazāk katru dienu es domāju par to, ko darīt nākotnē. Par ko strādāt, kur studēt. Pirms kāda gada sliecos uz veterinārmedicīnu, bet tas laikam tomēr nav man. Visvairāk mani laikam nobiedēja studijas, bet nu ko tur vairs. Ilgi domāju par daudz ko citu. Patversmē ir suņu kopēja, kas strādā tur tikai brīvdienās, jo paralēli viņa  vēl mācās. Lūk tas ir forši, ceru, ka arī es ko līdzīgu varēšu darīt, kamēr studēšu. Bija arī doma, ka varētu pie dzīvniekiem strādāt gadu no gada, tā varētu būt mana profesija, bet tas nebūtu tik vienkārši, jo alga tur ir tāda nekāda. Un lūk te mēs tiekam pie tā, par ko vēlos rakstīt.

Un kam man to naudu? Labi, vairāk vai mazāk vajag, varbūt tikai ar dzīvnieku kopējas algu nepietiktu, bet... Kāpēc gan man ko citu? Visi grib strādāt tur, kur dod daudz naudu. Tā lielākoties tiek tērēta, apmaksājot kredītus par mašīnām, mājām, vai arī ceļojot. Man mašīnas nepatīk, ceru, ka nākotnē iztikšu ar velosipēdu un kājām, ja vajadzēs, izmantošu sabiedrisko. Dzīvotu es labprāt mazā dzīvoklī, vienīgi tad man būtu maz vietas priekš dzīvniekiem, kas varētu būt vienīgais iemesls, kāpēc man noderētu māja. Es varētu nopirkt zemes gabalu un uzcelt uz tā dzīvokļa izmēra māju. Vismaz man būtu pagalms, kurā turēt suņus :D (Ja vien man būtu nauda priekš tā, bet šoreiz ne par to). Un ceļošana man kaut kā ļoti nepatīk, es esmu mājās sēdētāja. Naudu man tiešām vajadzētu tikai savai un manu dzīvnieku iztikai.

Tad kādēļ gan es nevarētu darīt darbu, kas man patīk, kaut arī es par to saņemtu ļoti nelielu algu? Mani (negatīvi) fascinē, ka 95% pieaugušo pārmet bērniem, ka tie čīkst, cik viņiem viss skolā (un vispār) ir slikti, jo viņi taču nezina, kā ir strādāt, augām dienām mocīties, maksāt nodokļus utt. Nu WTF? Cilvēki nostrādina sevi 8h dienā 5 dienas nedēļā, turklāt tā visu gadu, lai uz vienu vai divām nedēļām aizbrauktu ceļojumā un tur atpūstos. Un tā dēļ tiek izciestas ilgas mokas visas dzīves garumā. Es gribu, lai es visu nedēļu negaidītu piektdienu, brūtāli ienīstot pirmdienas. Es gribu, lai es eju uz darbu ar prieku. Ja citiem dzīves izbaudīšana ir tusēšana, ceļošana, izklaides vai kas tāds, tad man tas īsti nesaista. Es visticamāk pavadītu visu savu laiku mājās, spēlējoties ar dzīvniekiem, vai arī strādājot. Papildus aktivitātes man dzīvē diez vai īpaši daudz būtu. Tad kādēļ gan es nevarētu darīt darbu, kuru es mīlu? Ļoti iespējams, ka tieši tā mana dzīve būtu daudz piepildītāka, nekā tiem vidējiem cilvēkiem, kas visu dzīvi aizvada, darot to, ko nīst, un to cer kompensēt ar vienu vai divām dienām laimes, kas tomēr nesanāk, jo laiks tiek aizvadīts, domājot par to, kas darbā (un vienkārši atgriežoties dienas ritmā) būtu jāpaveic.

Nu, es nesaku, ka tas, ko izvēlēšos būs dzīvnieku kopējas darbs patversmē (lai gan why not, es tāpat to tagad daru bez samaksas), bet nu es ļotiļoti ceru, ka atradīšu vēlmi un spēku nepadoties sabiedrības spiedienam, un dzīvotu pieticīgi (ļoti iespējams – neliekot lietā savas diezgan apbrīnojamās smadzeņu spējas (vai arī darot to, veidojot iespaidīgus projektus dzīvnieku aizsardzības vārdā)), bet vismaz tā, kā es justos laimīga. Un tāpēc es būtu gatava darīt kaut vai divus slikti apmaksātus darbus, jo tā es būtu laimīga. Turklāt droši vien divas darba vietas būtu vienīgais veids, kā atļauties sevi uzturēt, bet es to nedarītu tikai naudas dēļ, jo... Ai, nu to es jau izstāstīju J

Sabiedriskais transports

Šī raksta mērķauditorija laikam ir visi tie skolēni, kas mācās Rīgā un ir tikuši pie etalona, kurš garantē bezmaksas braucienus Rīgas Satiksmes transportlīzekļos.
Lielākoties es sastopos ar jauniešiem, kas uzskata, ka no šo etalonu pīkstināšanas nav jēgas, jo peļņu tas it kā nevienam nenes, kā arī kontrole parasti nenpīkstinātu skolēnu etalonu ignorē. Labi, Rīgas satiksmei no tā patiešām īsti nav nekāda labuma, bet tā tu vari ievērojami palīdzēt sev!!!
Nopīkstinot etalonu, informācija nepāriet tikai uz to, saglabājot brauciena ?aprakstu?. Kaut kāda informācija nonāk arī Rīgas Satiksmes kontā. Tā tiek informēta par to, ka konkrētajā transporta līdzeklī tu atrodies. Un Rīgas satiksme uzzina, cik ļoti noslogots tajā brīdī ir šī marštuta autobuss/trolejbuss/tramvajs. Tas patiesībā ir ļoti svarīgi. Man ir atbilstošs piemērs no savas dzīves. Pārsvarā no rītiem es braukāju ar 2.tramvaju. Ja pagājušajā mācību gadā viss bija ok, tad vasarā vairāk nekā pusei otro tramvaju noņēma vienu vagonu, turklāt, ja nekļūdos, tas arī kursē retāk nekā iepriekš. Jā, jāatzīst, ka 2.tramvajs pamatā tiešām ir ļoti tukšs, bet man kaut kā tas ir vajadzīgs tieši tajā vienā brīdī, kad tas ir pārpildīts, tajā iekāpt ir gandrīz neiespējami utt. Man ir stāstīts, ka citi cilvēki esot Rīgas Satiksmei par to sūdzējušies, bet viņiem nav pamata pielikt vēl vienu vagonu vai no rīta palaist otros tramvajus biežāk, jo, balstoties uz statistiku, tas galīgi no rīta nav pilns, kur nu vēl pārpildīts, jeb visi tie cilvēki, kas aizņem daudzās vietas, savus etalonus nepīkstina. Labi, daudziem ir žēl naudas, turklāt kontroli daudzu gadu laikā neesmu tur manījusi. Par to tagad gan nerunāsim. Kas ar tiem, kam šī nopīkstināšana neko neprasa??
Jā, ko gan tāds viens reģistrēts brauciens maina? Viens varbūt neko. Bet, ja tu katru rītu uz skolu brauc ar vienu un to pašu transportu vienā un tajā pašā laikā, tad tur sanāk vidēji 21 brauciens mēnesī. Labi, tas nav daudz. Bet ja jūs braucat tur 10 skolēni un jūs katrs pēkšņi sāktu pīkstināt? Rīgas Satiksme rēķinātos ar to, ka ir aizņemtas vēl veselas 10 vietas. Un tas nav maz, man šķiet.
Ai, es nemāku strādāt ar argumentiem. Tomēr es esmu cilvēks, kas katru reizi savu e-talonu nopīkstina. Tas nav grūti, tas man neko daudz neprasa, turklāt ir sajūta, ka es kaut ko daru lietas labā. Starp citu, jā, to esmu iemācījusi arī citiem cilvēkiem, un.. apziņa, ka es kaut ko varu iesākt, ir super :)